Pieredze ar augstu pievienoto vērtību

Intervija ar RERE BŪVE vadītāju Valdi Koku.

Būtu likumsakarīgi uzskatīt, ka, augot ģimenē, kurā abi vecāki ir diplomēti būvinženieri, Valdim jau no bērnības būtu jābūt skaidrai profesijas izvēlei. Taču viss nebūt nebija tik vienkārši. Tikai gadu pirms Cēsu pilsētas ģimnāzijas skolas beigšanas Valdis pieņēma galīgo lēmumu turpināt mācibas Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātē, bet interesanta ir kāda cita liktenīga nejaušība.

Sākot mācības vidusskolā, visiem bija jāizvēlas mācību virziens, it kā gadījuma pēc Valdis nonāca eksakto mācību, nevis ekonomikas vai humanitārajā klasē. Laikam nejauši pieņemtie lēmumi tomēr balstās uz kādu netveramu iekšēju nojautu. Valdis uzskata: ja nebūtu šīs liktenīgās izvēles un iespējas padziļināti apgūt fiziku, ķīmiju un citas būvniecībā noderīgas zināšanas, vēlāk izturēt RTU iestājeksāmenus būtu bijis daudz grūtāk, un, iespējams, Valda vieta dzīvē būtu pavisam citā nozarē. Turklāt, atskatoties uz tā laika notikumiem, Valdis saprot, ka profesijas izvēles lēmums bija vairāk intuitīvs, jo viņa skolas laika izpratne par būvniecību ir visai tāla no tās, kāda tā ir tagad. Par to, ka viss ir pareizi un Valdis ir savā vietā, liecina saņemtā balva «Gada projektu vadītājs Latvijā 2015» un vairākas citas nozares profesionālās balvas. Šādi stimuli ir gan patīkami, gan svarīgi, jo darbu novērtē ne tikai tiešais darba devējs un pasūtītājs, bet daudz plašāks nozares ekspertu loks.

Pirmie studiju gadi Rīgas Tehniskajā universitātē ir tāds kā izturības pārbaudes laiks, lai saprastu un pierādītu pašam sev, ka esi piemērots šai videi. Klasisku studentu dzīvi Valdim neiznāca baudīt, jo jau pirmajā kursā līdztekus mācībām viņš sāka darbu SIA «RE&RE». Par to, kas ir svarīgāks - teorija vai prakse, Valdim ir filozofisks viedoklis. Apvienot darbu ar mācībām vai arī visu savu laiku veltīt tikai studijām -abām šīm pieejām ir savi plusi un mīnusi. Ja students nezina būvniecības praktisko pusi, ir liela iespēja, ka mācību solā apgūtās zināšanas nesasniegs mērķi un students zaudēs motivāciju mācīties. Ne velti no četrdesmit pirmkursniekiem, ar kuriem kopā Valdis sāka studijas, tikai seši tās savlaikus pabeidza. Turklāt būvlaukums dod lielāku izpratni par studiju laikā apgūstamajiem praktiskajiem priekšmetiem, bet citādi no mācībām tas nekādi neatbrīvo, laboratorijas darbi jebkurā gadījumā ir jāpilda uz vietas pasniedzēja klātbūtnē. Galvenais - praktiskā pieredze dod to saprašanu, cik svarīgas ir teorētiskās zināšanas, kas vēl jāpiemācās, lai justos pārliecināts par to, ka visu vari paveikt pēc labākās sirdsapziņas. Bez teorētiskās bāzes būvlaukumā nav ko darīt. Mācību apvienošanai ar darbu bija vēl viens ļoti būtisks ieguvums. Tas deva iespēju uzreiz pēc mācību beigām iegūt būvinženiera sertifikātu, pretējā gadījumā pēc diploma iegūšanas Valdim vēl piecus gadus būtu jāiziet prakse. Šobrīd studentiem šādas iespējas vairs nav. Praksi sāk iziet tikai pēc tam, kad ir saņemts RTU diploms. Šāda nostāja samazina speciālistu pieplūdi darba tirgū. Diezin vai sākotnējā ideja šādi motivēt studentus pievērsties studijām ko būtiski maina. Te viss ir atkarīgs no katra paša un iekšējās motivācijas. Ir studenti, kas var apvienot mācības un darbu, un ir tādi, kuriem tas ir par grūtu. Katram ir savas spējas un savs redzes lauks. Tiem, kas pārāk koncentrējas uz detaļām un zaudē kopainu, noteikti varētu būt grūtības visu apvienot. Lai sasniegtu vēlamo, jāmāk salikt prioritātes un konsekventi tās ievērot.

Pirms diviem gadiem Valdis kļuva par jaundibinātā uzņēmuma SIA «RERE BŪVE» valdes priekšsēdētāju. Vērotājam no malas izskatās, ka tas varētu būt liels karjeras kāpums, bet Valdis neuzskata, ka pirms un pēc viņa apstiprināšanas šajā amatā ikdienas darba ritms būtu īpaši mainījies. Stratēģiska plānošana būvniecībā pastāv visos vadības līmeņos no būvdarbu vadītāja līdz valdes loceklim. Tikai zemākajos līmeņos vadītājs ne tikai atbild par darbu organizāciju, bet ir arī to izpildītājs. Būtiskākā atšķirība ir mērogos, vai jāatbild par vienu, diviem projektiem vai arī par virkni projektu vadītāju, kas nodrošina, lai visos uzņēmuma objektos uzdevumi tiek veikti pareizi un laikā. Runājot par valdes priekšsēdētāja amatu, Valdis apzināti izvairās lietot vārdu - karjera. Viņaprāt, to lietderīgāk būtu uztvert kā kāpumu pa atbildības līmeņiem. Visu darbam veltīto gadu garumā soli pa solim ar katru nākamo objektu tā bija tikai augusi, un būvinženiera sertifikāta saņemšanas brīdī bija izietas visas atbildības stadijas no darbu vadītāja palīga, kas risina elementāras sadzīves lietas, līdz būvlaukuma vadītājam, kam pašam jāorganizē gan savi, gan padoto darbi. Tobrīd sertifikāta saņemšana bija tikai oficiāls pierādījums tam, ka viņš veiksmīgi tiek galā ar saviem ikdienas pienākumiem. Taču, lai kļūtu par sava uzņēmuma vadītāju, ar to vien nepietiek. Ja kāds dara tikai to, ko no viņa prasa, tad viņa augstākais sasniegums būs kļūšana par perfektu izpildītāju, bet izaugsmei vajag ko vairāk. Te jābūt ambīcijām uzņemties vairāk un darīt vairāk, nekā prasa tiešie pienākumi.

Mūsu sarunas laikā nevar nepievērst uzmanību Valda nesteidzīgajai runas manierei, apsverot katru vārdu. Tā mēdz runāt cilvēki, kas apzinās, cik svarīgi ir ne tikai precīzi izteikties, bet arī panākt, lai klausītājs visu saprastu tieši tā, kā viņš to ir domājis. Komunicējot ar mediju pārstāvjiem, šī ir ļoti svarīga īpašība. Valda projektu kontā ir daudzi tiešām vērienigi objekti, kas visu būvniecības laiku bijuši sabiedrības uzmanības centrā. Darbs pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sakrita ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas būvniecību, un iepriekšējā gada sākumā Valdis piekrita pārņemt Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas A korpusa būvniecību. Tāda sabiedrības saasināta interese nevar neatsaukties uz celtnieku ikdienu. Sākotnēji tas bija pamats zināmam satraukumam, bet ar laiku mediju uzmanība kļuva par Valda ikdienu. Viņam kā projekta vadītājam bija jābūt gatavam jebkurā brīdī atbildēt uz interesentu jautājumiem par to, kas, kāpēc un ar kādu mērķi tiek darīts būvlaukumā. Respektējot šo saasināto interesi, uzņēmums regulāri ir aicinājis medijus pašu acīm apskatīt, kā būvlaukumā veicas ar darāmo, cilvēkiem ir tiesības zināt, kā norit celtniecība sabiedriski nozīmīgos objektos. Turklāt, ja nekas netiek slēpts, nav arī pamata neveselīgai ziņkārībai un dažādām spekulācijām. Bieži vien tāda atklāta pieeja sākotnēji ne visai pozitīvai attieksmei ar laiku liek noplakt. Piemēram, zinot, kāda ir mediju attieksme pret Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas A korpusa būvniecību, uzņēmums reizi ceturksnī aicina žurnālistus par visu pārliecināties pašiem savām acīm un uzdot visus neērtos jautājumus. Citādi, ja kas paliek aiz kadra, cilvēkiem liekas, ka būvlaukumā notiek dažādas nelikumības.

Būvniecības procesā liela nozīme ir visu tajā iesaistīto pušu spējai izrunāt un atrisināt neērtās lietas. Lai cik labs būtu projekts, Valdis savas karjeras laikā vēl nav redzējis nevienu, kuram nebūtu nepieciešamas lielākas vai mazākas izmaiņas. Te nav runa par kļūdām. Pēc Valda domām, tas neesot precīzs apzīmējums daudzajiem aspektiem - uzlabošanai, precizēšanai, būvmateriālu izņemšanai no ražošanas un vēl daudziem citiem, kas var būt par cēloni izmaiņu veikšanai. Cits jautājums, kā projekta izstrādātāji reaģē uz nepieciešamību tajā ko mainīt, tas pilnībā ir atkarīgs no iesaistīto speciālistu godaprāta, izpratnes un kvalifikācijas līmeņa. Var baidīties no izmaiņām, bet var arī meklēt labāku risinājumu, nekā sākotnēji tika piedāvāts. Viss ir izdarāms, ja tikai ir vēlēšanās. Savas profesionālās karjeras laikā Valdis nav saskāries ar projektu autoriem, kas strikti pieturētos pie sava un atteiktos meklēt kompromisus. Un tā nebūt nav vājuma vai neprofesionalitātes izpausme, tieši pretēji - meklējot labākos risinājumus un veidus to realizācijai, kopējais projekts tikai iegūst. Tieši tā - sarunās un diskusijās tiek atrastas ģeniālas idejas. Cits jautājums ir, cik savlaikus tiek pamanītas nepilnības un cik daudz laika nepieciešams to novēršanai. Visi būvniecībā iesaistītie, sākot ar pasūtītājiem, arhitektiem, konstruktoriem un būvniekiem, pirmām kārtām ir cilvēki. Ja viņi māk sastrādāties un ir gatavi meklēt kompromisus un, galvenais, ja viņi saprot, ka rezultātā jāuzbūvē kvalitatīva ēka, nevis jāpierāda savs pārākums, tad mērķis ir salīdzinoši viegli sasniedzams.

Ambīcijas ir tāda interesanta lieta. Kā saka paruna, slikts ir tas ierindnieks, kas nevēlas būt ģenerālis. Cilvēkam iespēja veidot karjeru profesionālajā jomā ir nopietns dzinējspēks, bet tikai līdz brīdim, kad šī vēlme kļūst par pašmērķi un patmīlība kļūst svarīgāka par sasniedzamajiem mērķiem. Lietas labā jāaizmirst par savu es un jākoncentrējas uz darāmo. Tikai ar šādu attieksmi var sasniegt labu rezultātu, pretējā gadījumā ierastās sapulces izvēršas par savstarpēju roku laušanās pasākumu. Tādas dzīves patiesības augstskolās nemāca, līdz tām jānonāk. Vīrietim Kristus vecumā šāds briedums jau ir pašsaprotama lieta, bet savulaik Valdis ar interesi vēroja, kā dažādas konfliktsituācijas risina vecākie kolēģi. Šo pieredzi un spēju nenostādīt savu viedokli augstāk par citu speciālistu viedokli vai, vēl ļaunāk, augstāk par sasniedzamo rezultātu viņš uzskata par vienu no svarīgākajiem ieguvumiem savā profesionālajā karjerā. Taču pie tās var nonākt tikai tad, kad cilvēks saprot: savas taisnības pierādīšanai jātērē pārāk daudz enerģijas, rezultātā nesaņemot neko. Būvniecībā svarīgs ir tikai raits darba process un labs rezultāts, nevis spēja pierādīt pārējiem, kurš ir stūrgalvīgāks. Ar cilvēkiem vispār jāmāk komunicēt, ņemot vērā katra temperamentu un darbaspējas. Ja runā par projektētājiem un arhitektiem, Valdis kā piemēru min sadarbību ar Gunāru Birkertu. Tā bija izteikti konstruktīva pieeja darbam, viss, ko arhitekts vēlējās redzēt gatavā bibliotēkas ēkā, bija definēts projektā, un celtniekiem atlika tikai realizēt viņa idejas. Vasaras vidū, kad bija gatava parauga ēka, kurā tika izmēģināts, kā realitātē izskatīsies visi materiāli, izbūvēti tipveida risinājumi interjera apdarei, Birkerts ieradās to visu novērtēt. Uzskates materiāls bija tik pārliecinošs, ka diskutēt nācās tikai par vienu jautājumu - cik plata jāveido gaismas reste kolonnu apdarē. Pārējā apspriešana notika ātri un pragmatiski. Birkerts kā arhitekts bija ļoti prasīgs un vienlaikus ļoti konkrēts un objektīvs. Ja arī no būvnieku puses ir tāda pati attieksme, tad sadarbība veidojas vienkārši ideāla.

Cilvēciskais un radošais faktors būvniecībā ir nepieciešamība, nevis lieka greznība. Daudzās nozarēs ir tendence arvien vairāk izmantot jaunas tehnoloģijas un automatizēt ražošanas procesus. Taču robotizācijai ir viens būtisks BET - no sākuma iekārtas jāieprogrammē, t.i., jāiemāca tās strādāt. Līdz ar to, ja runa ir par nestandarta risinājumiem, šāda pieeja kļūst bezjēdzīga. Roboti atsver tikai rutīnu roku darbu. Kamēr pie mums tas ir viegli pieejams par adekvātām cenām, robotiem būvniecībā nebūs ko darīt. Tā šobrīd ir pārāk tāla nākotne, kuru mēs savā dzīvē nepiedzīvosim. Gluži pretēji, būvniecibai mūsdienās ir tendence atteikties no tipveida projektiem. Individuāla pieeja arhitektūrai būvniecību padara sarežģītu un interesantu, katrs risinājums prasa nestandarta domāšanu, radošu pieeju un rūpīgu plānošanu. Cik gan garlaicigi būtu gadiem ilgi būvēt virkni vienādu namu, kas cits no cita atšķiras tikai ar adresi! Valdis par vienveidību nevar sūdzēties, katrs no viņa vadītajiem objektiem bijis neatkārtojams, un ikvienam bijis kāds īpašs izaicinājums. Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecība bija gan emocionāli, gan inženiertehniski sarežģīts projekts ar unikālām būvkonstrukcijām un nestandarta apdares risinājumiem. Tajā viss ir slīps un neregulārs, katrs stāvs nav līdzīgs iepriekšējam. Par to, ka darbi ritēja tik raiti, jāsaka paldies precīzajiem rasējumiem un visu speciālistu profesionalitātei. Arī Latvijas Nacionālais mākslas muzejs visu būvniecības laiku bija sabiedrības uzmanības lokā, te lielākās grūtības bija tieši tehniskajā izpildījumā. Šajā projektā būvniecības laikā radušās grūtības ar gruntsūdeņiem, un vēsturiskās ēkas sēšanās tikai pierādīja, cik augstas profesionalitātes būvniekus un projektētājus šis objekts bija apvienojis - celtnieki, arhitekti un konstruktori apvienojās vienā komandā, kas spēja darboties saskaņoti un koncentrēties uz risinājumu meklēšanu un rezultāta sasniegšanu.