Ziņas
Guntis Āboltiņš-Āboliņš: Dalība profesionālajās organizācijās un nozaru apvienībās - atbildīgi izmantojama privilēģija
Cilvēkiem ir tendence gausties. Mēs nereti kurnam par sliktu valdību, nepārdomātiem likumiem, lieliem nodokļiem un mazām iespējām. Taču cik bieži mēs domājam par to, ko paši esam gatavi darīt, lai kaut ko mainītu, vērstu uz labu? Vai vēlamies iesaistīties, dalīties savās zināšanās un pieredzē un pielikt roku pie labāka regulējuma, uzņēmējiem draudzīgākas vides un taisnīgāku tajā pastāvošo apstākļu veidošanas?
Ne visiem dota iespēja
Pavasaris ir īstais laiks, kad par to domāt. Pirmā ceturkšņa beigās ir aplēsti iepriekšējā gadā sasniegtie rezultāti, kļuvis skaidrs, cik reāli izpildāmi ir šogad izvirzītie mērķi un sperti konkrēti - praktiski, nevis tikai teorētiski un vēlmju līmenī definēti - soļi to sasniegšanai. Šis ir arī laiks, kad daudzas biedrības, profesionālās organizācijas un nozaru apvienības ieceļ jaunas valdes un pārvēl padomes. Ne katram ir dota iespēja atrasties kādas biedrības vai citas juridiskās apvienības valdes vai padomes sastāvā, un patiesībā labi vien ir, ka tā. Jo tā ir ne tikai iespēja ietekmēt kāda jautājuma, nozares vai pat visas uzņēmējdarbības vides virzību, bet arī milzīga atbildība. Turklāt atbildība ne tikai pret biedriem un vēlētājiem, bet arī visiem tiem, kas atradušies tuvu “strīpai”, tomēr to nav pārkāpuši. Tāpēc tiem, kam ir uzticēta privilēģija atrasties šādā “izredzēto klubā”, ir jāspēj būt sevišķi modriem, jāskatās plašāk, jāsadzird vairāk un jāprot atlasīt graudus no pelavām.
Jāskata caur vairākām prizmām
Es pats esmu darbojies un joprojām darbojos šādās organizācijās un apvienībās, tajās pārstāvot savu darba devēju - vienu no lielākajiem Latvijas būvniecības tirgus spēlētājiem, kā arī pavisam nelielu biznesu, kas ir mans hobijs un sirdslieta. Tāpēc allaž jebkuru šajās organizācijās virzāmu jautājumu izvērtēju, kā minimums, no abām šīm pozīcijām. Diemžēl nereti nonāku pretrunās, jo viens svaru kauss mēdz būt stipri smagāks par otru.
Nepazust viedokļu jūrā
Mazie uzņēmumi “pēc definīcijas” ir mazāk aizsargāti par lielajiem. Galvenokārt tādēļ, ka tiem ir krietni vājāka iespēja un arī vēlēšanās apvienoties vienas domas vai risinājuma virzīšanai. Bet tieši aktīvāka savstarpēja sadarbība varētu būt īstais ceļš, kas ejams efektīvākai rezultātu sasniegšanai. Pretējā gadījumā lielie uzņēmumi mazo priekšlikumus vērtē no sava skatpunkta un uzskata, ka tiem prevalē savu konkrēto, bieži vien šauri fokusēto, interešu aizstāvība un vēlme pasargāt savu biznesu. Dažkārt tā arī ir - mazo uzņēmumu pārstāvji nevēlas atzīt, ka strādā pēc neefektīva modeļa, kam, “lielajā bildē” raugoties, nav nākotnes, tomēr arī viņiem ir tiesības paust argumentus, kas imponē tieši viņu biznesam. Un tas ir normāli. Tāpēc šo uzņēmumu interešu pārstāvjiem ir svarīgi prast visu sadzirdēt, tomēr racionāli izvērtēt un tālāk virzīt būtisko - to, kas ir nozīmīgs visiem organizācijas biedriem. Nenoliedzami, meklējot vienojošos elementus, jāpatur prātā viedokļu nianses, jo tikai perfekti pārdomātas detaļas nodrošina rezultāta pilnīgumu. Turklāt ar kopsaucēja atrašanu vien darbs nebeidzas - tā rezultāts ir jāspēj novadīt tālāk - lēmumu pieņēmējiem.
Tiki sadarbībā iespējams optimums
Te nu nonākam pie resursu aspekta. Ir skaidrs, ka ikviens, kurš apsver domu iesaistīties kādā biedrībā, profesionālajā organizācijā vai apvienībā, vispirms sev uzdod jautājumu - kam man to vajag? Šāda dalība prasa ne vien laiku, bet arī enerģiju, un virzāmie jautājumi ne vienmēr ir tieši saistīti ar pārstāvēto jomu. It īpaši tas izpaužas, darbojoties vispārīgās, ne šauri specializētās biedrībās un asociācijās. Tomēr tās ir ļoti būtiskas, jo sniedz kopskatu un parāda, kā konkrētais risinājums “iet kopā” ar citām nozarēm. Savukārt specializētās profesionālās apvienības spēj radīt visprecīzāko konkrētajai jomai nepieciešamo regulējumu - kas ir balstīts praksē un reālu jomas ekspertu gūtās atziņās. Tikai, vienlaikus pastāvot gan specializētajām, gan vispārīgajām uzņēmēju apvienībām, ir iespējams visoptimālākais gala rezultāts. Tas, kas motivē mani personīgi darboties apvienībās, ir atziņa - ja Latvijai kopumā ies labi, tad arī man un biznesam, ko pārstāvu, veiksies. Piemērs ir nodokļu reforma. Lai arī tiešas pozitīvas ietekmes uz uzņēmējdarbību tai nav, tomēr ticu, ka mērķis - sekmēt vispārējo tautsaimniecības izaugsmi - caur to varētu tikt sasniegts. Protams, reforma varētu būt krietni labāka un jāpiekrīt, ka “no zivju zupas zivs gabali ir izņemti”, tomēr kopumā tā ir vērsta pareizā virzienā. Un attiecībā uz to, kāpēc tā nav perfekta, saskatāmi akmeņi ne vien valsts institūciju, bet arī sadarbības partneru, tostarp uzņēmēju, lauciņā. Mums bija jābūt vēl vienotākiem un jāiezīmē kopīgas - visbūtiskākās vērtības, kuras apliecina saimnieciskumu, interešu līdzsvaru un taisnīgumu, vērtības, par kurām pastāvēt un kuru izslēgšanu nepieļaut.
Atbildībām jābūt ar vienādu svaru
Neskatoties uz kļūmēm vai atsevišķos gadījumos piedzīvotām neveiksmēm, nav noliedzams, ka arī Latvijā ir spēcīgas asociācijas un profesionālās biedrības, kuru rokās ir liela vara. Tieši tāpēc to vadībā ir jābūt cilvēkiem, kas vēlas, prot un spēj pastāvēt par kopīgi noteiktajām prioritātēm, neļaujot no solītā atkāpties arī politiķiem un valsts institūcijām. Nav normāla situācija, ka pastāv būtiskas atšķirības starp terminiem “uzņēmēja atbildība” un “politiskā atbildība” - ja pirmā ir ļoti reāla un tās trūkuma gadījumā uzreiz tiek iedarbinātas soda naudas un represijas, tad otrā ir tikai formāla un patiesībā neparedz neko. Uzņēmēji nevar paļauties uz valsts līmeņa politikas plānošanas dokumentiem - Nacionālo attīstības plānu, Eiropas Savienības fondu apguves grafikiem - ja tiem ticētu, vismaz mēs, būvnieki, jau būtu bankrotējuši! Balstoties uz šo pieredzi, esam iemācījušies būt pacietīgi un paļauties tikai uz sevi un saviem solījumiem, tomēr esmu pārliecināts, ka gudru un motivētu uzņēmēju pārstāvju “turēti pie vārda”, arī valstsvīri būs spiesti īstenot to, ko solījuši, kā rezultātā arī biznesa vide kļūs arvien labāka un aizsargātāka.